bailēm jābūt baidīties

“Latviešiem – nezinu, vai tas nāk no komunistu vai klaušu laikiem – ir instinktīva pretestība pret izcilības jēdzienu [izcēlums – mans]. Te nevar vainot valdību, te mums pašiem sevi jāvaino, ka ir ieaudzināts: stāvi pie ratiem, esi mierīgs, nebāz degunu. Tas nāk no apspiestības laikiem, kad bija mierīgāk nelēkt kungiem acīs – vai tevi nopērs, aizsūtīs uz Sibīriju, atlaidīs no darba vai neļaus studēt. (..) Mums būtu jau no maziem zīdaiņiem jākultivē ekselences ideja, atbalsts un konstruktīva slavēšana.” /Vaira Vīķe Freiberga, žurnāls “IR”, nr. 51/52./

Mācību semestra noslēgums skolā ir stipri interesants laiks (gan tiem, kuri māca, gan tiem, kuri mācās). Beidzamo pārbaudes darbu labošana un semestra vērtējumu izlikšana gadu no gada noslēdzas ar pārdomām par izcilības jēdziena vietu Latvijas izglītības sistēmā. Un šķietami retorisku jautājumu par to, kāpēc izcila darīšana (tāpat kā pirms desmit, divdesmit gadiem) joprojām ir izņēmuma gadījums, nevis apziņā iesakņota likumsakarība. Rodas iespaids, ka Latvijas skolu sistēmas pamatos ir iekodēta samierināšanās ar viduvējību, rezultātu, kas tikai nedaudz pārsniedz valstī noteikto iztikas minimumu un nodrošina labi ja dzīvības vilkšanai nepieciešamo funkciju izpildi, bet neko vairāk. Lai gan mēs zinām, ka “vairāk” – tas ir viens no galvenajiem tirgus ekonomikas dzinējspēkiem.

Tuvojoties semestra noslēgumam, skolu sienās arvien biežāk saklausāmas frāzes un izteikumi, kas izrādītos liktenīgi ikvienam sevi cienošam uzņēmējam: “man jau galvenais, ka tik ir sekmīga atzīme!”, “fūūūū, man vismaz ir četrinieks!”, “tur jau visiem ir zemi vērtējumi…”, “nu labi – četrinieks tev būs Ziemassvētku dāvana!” u.c. Izklausās pēc nepārprotama trauksmes signāla, ka ar pastāvošo sistēmu kaut kas nav kārtībā, taču izskatās, ka mūsu kolektīvā apziņa (līdzīgi kā Maxima traģēdijas sakarā) apliecina izcilu spēju samierināties un ignorēt skaidri saskatāmas sistēmas vājuma pazīmes. Taču, domājot par skolēniem, kas pavisam drīz kļūs par darba tirgus dalībniekiem un Latvijas kopīgās nākotnes kūrētājiem, jautājums par vienkāršas sekmības un izcilības savstarpējo saistību vairs nav retorisks: vai sekmība, kāda pašreiz tiek akceptēta Latvijas skolu sistēmā, vēlāk izrādās kaut nedaudz samērojama ar to sekmību, kādu no skolu absolventiem pieprasa darba tirgus likumi un pieņēmumi. Baidos, ka ne.

Skaidra lieta, ka visi skolēni vienlaikus nebūs matemātiķi, fiziķi vai valodnieki, arī vēsturnieki ne, lai gan katrs no viņiem to varētu (ja vien gribētu). Vēl skaidrāk ir tas, ka skolas mērķis ir palīdzēt katram skolēnam atrast savu vietu pasaulē, savu dzīves iespēju būt izcilam kaut vienā no jomām, kas jau šobrīd ir pasludinātas par darboties spējīgām vai vēl ir tikai tapšanas stadijā par tādām kļūt. Taču, vai tāpēc man kā topošo biologu, uzņēmēju, žurnālistu vai sporta treneru vēstures skolotājam būtu jāsamierinās ar skolēnu viduvēju sniegumu savā mācību priekšmetā? Jo vismaz mana personīgā pieredze liecina, ka prasības pēc maksimālas kvalitātes, plašāka redzējuma, stratēģiskās domāšanas un radošas pieejas – tas nav kāda atsevišķa mācību priekšmeta, bet gan dzīves jautājums.

Tāpēc skolai ir jākļūst par saturiski piepildītu telpu (dīvaini, ka tas vēl nav noticis), kur ikviens jaunietis iegūst dzīves garšu un iemanto amata meistaram tik svarīgo “es zinu drēbi” sajūtu. No veselīgas un konkurētspējīgas sabiedrības attīstības viedokļa tas ir kritiski svarīgi, lai dzīvē, nonākot profesionālās darba vai jebkādās cilvēciskās attiecībās, viņi zinātu, ko tas nozīmē – paveikt uzticētos darba uzdevumus līdz galam; uzņemties atbildību par savu sniegumu un palīdzēt būt izciliem arī citiem; būt par iedvesmas un motivācijas piemēru; pārsteigt pasauli un radīt ko tādu, ko mēs visi jau sen bijām pelnījuši. Un tas ir iespējams vienīgi tad, ja skola iekšēju diskusiju un kolektīvas vienošanās ceļā kāpina savu kvalitātes latiņu un nepieļauj samierināšanos (ne skolēnu, ne skolotāju vidū) ar viduvēju, pašpietiekamas kvalitātes standartiem atbilstošu darbību un rezultātiem.

Īpaši pēdējā laikā ar skolēniem biežāk sanācis runāt par to, ko nozīmē būt dzīves veiksmīgam cilvēkam un ka sekmība – tā ir tikai maza, varbūt pat mikroskopiska daļiņa no visām ikdienas prasībām, kuras par saistošām mums nosaka dzīve ar vai bez mūsu tiešas piekrišanas. Un, ka tas ir muļķīgi, lai neteiktu noziedzīgi, pret sevi un pasauli – paveikt kaut ko puskājā, lai gan ir skaidri zināms, ka mēs varam daudz “augstāk, tālāk, stiprāk”. Pasaulei pietiek viduvēju cilvēku, kas aizpilda tukšumus tā īsti nemaz nezinot, neprotot un nesaprotot, kas viņi ir un kas viņiem pienākas. Jo dzīves veiksmīgs cilvēks ir kaut kas daudz vairāk par knapi izvilktu sekmību itin visos mācību priekšmetos, tikai ne dzīves iecerētajos (ja vien mums pašiem līdz galam ir skaidrs, kādas tad ir mūsu dzīves lielās ieceres).

Droši vien skolotājiem ar daudzu gadu pieredzi skolas lietās ir pamatīgs arsenāls dažādu metožu un profesionālo paņēmienu, kas tiek likts lietā, lai motivētu skolēnus paveikt arī to, kas sākotnēji šķiet absolūti neiespējams. Taču ļoti bieži pietiek ar vienkāršu sarunu. Vismaz es mēdzu runāties un atgādināt, ka “galvenais atskaites punkts itin visā, ko tu dari, esi tu pats. Tu to nedari man, šim kabinetam vai šīs skolas četrām sienām. Tu to dari pats sev, lai parādītu un pierādītu, cik daudz tu vari un cik ļoti tev sanāk. Tāpēc rezultātam ir jābūt tādam, ko tu gribētu paņemt sev līdzi, skriet pa skolas (un ārpus skolas) gaiteņiem, atraut vaļā ikviena kabineta durvis un, sitot sev pa krūtīm, skaļi kliegt: “Redzi?! ES to paveicu! Un es LEPOJOS ar sevi!” Un tas nostrādā. Tieši tāpēc, ka tu pats kļūsti par galveno ievades (in-put) un izvades (out-put) punktu izglītošanās procesā. Un dzīvei tomēr piestāvošas ir darītāju, nevis vērotāju birkas!

Lai mums visiem kopā (un katram pa vienam) vienmēr izdodas būt dzīves veiksmīgiem, ne tikai sekmīgiem!

trying_to_be_excellent_mouse_mats-rf6792ace6e4446c0b66f61e6257ff41e_x74vi_8byvr_324

avots: www.zazzle.com/famous+quotations+mousepads (30. 12. 2013)

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: