Monthly Archives: Decembris 2014

mājās iešana

Gads teju teju aizslēdzas ciet, un laika atliek vien tik daudz, lai savilktu galus kopā, saliktu pēdējos liesos punktus uz “i” un sarakstītu atskaites – par visu, kas šogad ir sastrādāts, un visu to, kas piespiedu kārtā tiek pārnests uz nākamo un kodēts kā OBLIGĀTS. Šis gads paliek aizaudzis – ar darbiem un domām, un cilvēkiem, visam pa vidu. Un es apņemos izravēt.

PIE SEVIS IR JĀPĀRNĀK. 

Mūsu Jaunais būs piepumpēts. Pilns ar spēku un rīcību, kurai būs skaidri saprotama, iztālēm (gabalu gabaliem) nolasāma doma. Mēs vairs nevaram atļauties spēlēties ar tiem, kuri izvēlas darīt darīšanas pēc, un tikai tāpēc, ka kāds viņiem to pieprasa un kādam tas ir pienākums. Mūsu Jaunais būs piepumpēts. Ar cilvēkiem, kuri mūs būs pelnījuši, nevis izsolē laimējuši; ar darbiem, kas sagādās prieku un gandarījumu, un vēlreiz no jauna apliecinās, ka šī klaustrofobiskā sajūta “neviens nevienam nepieder” ir tikai pārpratums, nevis stratēģiskā aprēķina kļūda. Mūsu Jaunais būs piepumpēts. Un spēku samērs būs līdzsvarots, kā savienotie trauki – cik mēs uz citiem izdosim, tik pie mums atpakaļ atnāks. Un nekā citādāk. Jo pietiek mums mētāties, šķiesties uz visiem, kuri pa ceļam pagadās. Pietiks, ja sevi kā kapeikas iztērēsim tikai uz tiem, kuri mums atgadās.

VAJAG PALIKT BEZ GALVAS.

Mūsu Jaunais būs atbrīvots. Mēs nojauksim sienas, norausim jumtus un izcelsim pamatus. Atmests būs liekais, kā rūsas krevele no tērauda virsmas – nokasīts. Mums vajag vairāk telpas elpošanai un garāku distanci skrējienam. Vajag atkāpties, lai redzētu, cik tuvu kāds mums ir pienācis. Mūsu Jaunais būs atbrīvots. Kails kā miesa bez šaubām. Šaubas būs pirmā galva, kas aizripos. Un tad – visas pārējās. Tiks pieņemti lēmumi, kas izmainīs pasauli. Ja ne to, kas mums kopīga, tad zem paroles noslēgto – pavisam noteikti. Un mēs kļūsim par citu pieņemto lēmumu galveno iemeslu. Jo tikai tā var uzturēt dabisko kārtību. Kustība nav pašsaprotama, tā ir atkarīga no vietas, kur iezīmējam spēka pielikšanas punktu. Mūsu Jaunais būs atbrīvots. Mēs kļūsim par darbību parādniekiem pasaulē, kas turpinās gaidīt un izlikties, ka lietas te notiek pašas no sevis, un vienaldzību piesegs ar frāzēm “es nezināju”.

JO TU ESI LAPSA.

Mūsu Jaunais būs pieķēries. Mēs būsim atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Un prasīsim atbildību no tiem, kuri neplānotā kārtā ir pieradinājuši arī mūs. Būs vairāk divpusēja izdevīguma, un mazāk cauru zeķu, kurās tiks bērti graudi cerībā, ka tie paliks un neizmirks. Mūsu Jaunais būs pieķēries. Mēs sarausim krampjos tos, kuriem arvien vēl izdodas apliecināt savu svarīgumu, un plēsīsim nost tos, kas ir kļuvuši lieki. Mēs savāksim sevi kopā, no lauskām, no pelniem un pelavām. Un radīsim cilvēkus, bez kuriem dzīvot ir iespējams, bet bez kuriem to negribas. Mūsu Jaunais būs pieķēries. Un mēs kā zeltrači iziesim laukos, lai aizraktos. Svarīgais nekad nav virspusē, tas izkrīt nogulsnēs.

MĀLS SMARŽO PĒC CERIŅIEM. 

Mūsu Jaunais būs pieskāries. Mēs paši bruģēsim ceļu un izliksim pieturzīmes, kurām pakļauties. Mēs paši būsim ātrums un ātruma ierobežojums. Mums būs vajadzīgs grūdiens, lai mēs pagrūstu citus un ļautu arī viņiem ieraudzīt sevi. Mēs būsim mugura, pret kuru atspiesties, un pleci, uz kuriem droši var pakāpties. Jo zvaigznes no otrā stāva izskatās tuvākas. Mūsu Jaunais būs pieskāries. Mēs būsim iedvesmas elpa nespējnieku iztukšotās plaušās un svaiga gaisa malks telpās, kas dvako pēc samierināšanās. Ja mēs nevaram atmest sevi, varam to pārveidot. Kā mālu – mīcīt un pārmīcīt, līdz iegūstam savu dabisko stāvokli. Un tad “lai iesper zibens, gaudo suns” – mums par sevi nebūs jākaunas. Jo kauns bez iemesla – tā būs otrā galva, kas aizripos.

Advertisements