Monthly Archives: Decembris 2015

ATGRIEZENISKĀ SAITE

Gandrīz vai likumsakarīgas nejaušības dēļ gada pēdējās nedēļās vairāk nekā citkārt ir sanācis aizdomāties, kas ar manu ierindnieka dzīvi ir noticis pēdējo četru un mazliet vairāk gadu laikā, kopš esmu attapies skolotāja ādā; kas ir tās mācības, ko es varu uzrādīt kā lietiskos pierādījumus jēdzīgi vadītai dzīvošanai; un kas ir tas sausais atlikums, kas ir palicis pāri no cilvēkiem, ar kuriem man šajā laikā ir sanācis pabūt pa ceļam.

KĻŪDĪTIES LABOJUMAM

Pirms četriem gadiem, uzsākot skolotāja gaitas, manī nebija ne drosmes, ne pārliecības muskulatūras, kur nu vēl nojautas, cik svarīgs var izrādīties arī viena cilvēka spēka pielikšanas punkts, cenšoties izmainīt pasauli un ietekmēt citu cilvēku dzīves izjūtu. Man bija tikai aptuvena vīzija, ko es vēlos paveikt, mācoties kopā ar saviem skolēniem, un vēl aptuvenāks priekšstats par to, kā tieši es šo aptuveno plānu varēšu īstenot. Taču vienu es zināju skaidri (un apzinos vēl joprojām) – manī ir milzīga ticība tam, ka mēs katrs esam ko vērti un reizēm labu lietu notikšanai ir vajadzīgs viens vienīgs “kāds”, kurš mūs īstajā brīdī pagrūž uz priekšu un iekustina, iedvesmo un pats no sevis (bez iepriekšēja aicinājuma) notic mūsu varēšanai.

Alberts Einšteins ir teicis, ka “cilvēks, kurš nekad nav kļūdījies, nekad neko nav mēģinājis.” Un pēc vairāk nekā četriem skolā pavadītiem gadiem es ticu līdz kaulam tam, ka viņš būs zinājis, par ko ir runājis. Esmu milzīgu pateicību parādā saviem skolēniem, kuri manī ir iedēstījuši avantūrista – darītāja gēnu, kuri ir ļāvuši man riskēt un mēģināt, kuri reizēm ir pievēruši acis uz neveiksmēm vai bijuši skarbi savā attieksmē pret maniem centieniem pacietīgas nogaidīšanas vietā vienkārši paņemt un izdarīt. Tā ir bijusi spēcinoša pieredze un nemitīgs kļūdu pieļaušanas – analīzes maratons, kas ir ļāvis apzināties, cik daudz var paveikt tad, ja fizisko muskuļu vietā izdodas sataustīt arī tos, kas tiek pieslēgti drosmes un pārliecības elektrībai.

TIKAI NEBAIDIES – MAN ARĪ IR BAIL

Dzīve, arī tad, ja to sašķērē sīksīkos gabalos, ir pilna ar bailēm. Bailes ir tad, kad mēs pirmo reizi atzīstamies mīlestībā; bailes ir klātesošas, kad mēs pirmo reizi atvadāmies “līdz nāve mūs šķirs”; un bailes reizēm šķiet viss, uz ko mēs paši esam spējīgi. Mūs pārņem bailes, kad ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību vai bezdarbību un “vienreiz par visām reizēm” jākļūst pieaugušiem; mēs netiekam projām no bailēm arī tad, kad mums ir jābūt atklātiem un vairs nevaram atļauties glaudīt pa spalvai visus tāpēc vien, ka tā dzīvot ir mierīgāk. Taču gudri prāti saka, ka “viss, ko tu jebkad esi vēlējies, atrodas bailēm otrā pusē”. Tāpēc viena no vērtīgākajām mācībām, ko četru skolā pavadīto gadu laikā man ir snieguši skolēni, ir rodama prasmē tikt galā ar bailēm un vienmēr atrast veidu, kā es pats ar saviem spēkiem vai citu atbalstu varu pārkāpt žogam, ko bailes kā smagi dzelzsbetona kluči ir uzcēluši starp manu pārliecību un tieši man atvēlēto iespēju piedzīvot vairāk.

Ļoti priecājos, ka arī skolā sastaptie jaunieši sarunās par savas dzīves perspektīvu ir sākuši izmantot tādus apzīmējumus, kā sevis izaicināšana, mērķu sasniegšana un izkāpšana no komforta zonas. Jo es zinu, ka viņi saprot, par ko šajās šķietami metafiziskajās frāzēs patiesībā ir runa. Turklāt, atceroties mūsu kopīgās mācīšanās sākumu, es vēl vairāk priecājos par iznākumu – no situācijas, kur cilvēks cilvēkam ir lielākās bailes, mēs esam kļuvuši par komforta zonu ar iespēju baidīties, kā būs tad, kad paši no tās atkal izkāpsim. Taču cīņa ar bailēm – tā ir iespēja labāk saprast(ies) ar sevi, palīdzēt citiem iepazīt sevi un izdarīt vairāk.

DARĪT NEVAR NEDARĪT

Man ir grūti spriest, vai tā ir tirgus ekonomikas blakne vai modernās sabiedrības lētticība, taču mēs dzīvojam laikmetā, kur tukšas, daiļskanīgas frāzes bieži vien izrādās vairāk vērtas, nekā konkrētu rīcību apliecinoši pierādījumi (kaut vai kļūdaina, bet darīšana). Arī man, esot izglītības sistēmas dalībniekam, nereti ir nācies dzirdēt publiskus paziņojumus par cilvēces domāšanas paradigmas maiņu un intelektuālā apvērsuma īstenošanu, tūlīt pat un uz vietas. Taču vārdiem tikai retos izņēmuma gadījumos ir sekojis konkrētā rīcībā sakņots iznākums. 

Vērojot skolēnus mācību darbībā un pavadot laiku ar viņiem ilgstošās sarunās, esmu sapratis, cik svarīgi vienmēr ir runāt par lietu un dzīvot tā, lai tas, ko tu saki, vienmēr saietu kopā ar to, ko tu dari. Un otrādāk. Turklāt tiem, kuri netic un meklē personīgu izdevīgumu katrā dzīves situācijā, der atcerēties Gabriela Garsijas Markesa reiz sacīto: “Neviens tevi neatcerēsies tikai par tavām domām.” Darbi ir tie, kas mums palīdz saprast citu sacītā jēgu, un atstāj viegli sazīmējamus pēdu nospiedumus arī šķietami tukšā eksistences laukā. Kas attiecas uz mani pašu – tagad dzīvoju ar sajūtu, ka simtiem pēdu mani ir piestaigājušas, un uz brīdi nav labākas sajūtas par šo.

AR VĀRDIEM ZEM ĀDAS

Cik es sevi atceros, man vienmēr ir bijis svarīgi, lai cilvēki, ar kuriem man ir iznākusi darīšana, nebaidītos izrādīt emocijas un atklāti runātu par savām sajūtām. Mani pašu ieskaitot. Tāpēc arī skolēniem, pus pa jokam, kādreiz esmu teicis, ka “valoda ir akmens laikmeta izgudrojums, un es nesaprotu, kāpēc mēs to izmantojam tik reti”. Tieši tāpēc es ļoti (varbūt pat vairāk par visu) novērtēju laiku, kas izgājušo gadu laikā skolā ir pavadīts sarunās. Esmu bezgala pateicīgs skolēniem par uzticēšanos, drosmi būt atklātiem un runāties ar mani par visu, kas ir ienācis prātā. “Sarunas par visu”, šķiet, varētu būt piemērotākais apzīmējums visam tam, kas šo gadu laikā ir noticis vēstures kabinetā. Jo mācīšanās un nemitīga sevis izaicināšana, ar ko tur augšā esam nodarbojušies, – tā pati saruna vien bijusi, tikai pa savam.

KĻŪT PAŠAM PAR SEVI

Droši vien arī es varu pievienoties visiem tiem, kuri saka, ka skolotāja arods ir tas, kuram piederīgie nekad nenoveco, jo skolēni vienmēr liek justies jaunam. Taču vēl vairāk es pievienotos tiem, kuri teiktu, ka būt par skolotāju nozīmē sevi pakļaut nepārejoši nostaļģiskam priekam. Jo tu skaties uz jauniešiem sev apkārt un klusi pie sevis priecājies, cik daudz iespēju, varēšanu un izdošanos viņiem vēl ir palicis priekšā un cik ļoti viņi nevarēs apstāties!

Un, jā, man šķiet, ka pēc šiem gadiem es vairāk nekā iepriekš zinu un saprotu, kā tas ir – būt labam skolotājam, un arī to (kas izrādās vēl svarīgāk) – kā būt labākam cilvēkam! Par vienu platu soli tuvāk tam, ko Frīdrihs Nīče būs domājis, mūs visus aicinot: “Kļūsti par to, kas tu esi!”