What are the best examples you have seen of teachers using social media to enhance learning?

I am sure that each teacher wants his students to feel comfortable, interested and

motivated in his lessons and take an active role in learning process. That is why

social media is practical tool for teachers to interconnect schools’ and everyday

life and make better learning offers for their students.

 

School is an important part of students’ life and can’t be separated from reality.

And social media is also a part of students’ life – so we can pretend or even

deny that it exists or we can help them to use social media as a tool for their

educational growth. I do allow students to use environment that they feel

comfortable with (I mean social media) and often learn to use it from them. I

also see that tools like Twitter, Facebook, Instagram, Skype ect. give greater

motivation for students to explore and learn subject.

bilde_blogam_1

Writing blog posts

Great way how to motivate students to write their own opinion on various

topics. Blogs help students to learn how to write comments and create

discussion online. They learn to be polite and be responsible for what they write

online. My students have created culture diaries (online blogs) to write short

references on cultural events they have attended.

Tweets

I have met teachers who post tweets before their lessons (tasks, questions,

triggers). Teachers have found this as a good way to reach students and to

motivate them to come to lessons. I use twitter to get feedback from my

students about different questions, for example, what they have learned in this

lesson or how did they like teaching method we used.

Skype for online lessons

My colleague leads lessons online using Skype for communication. Useful tool

for these lessons is doc.google.com where students can cooperate while working

on one document or fill out worksheets which teacher can see.

bilde_blogam_3

During history lessons, my students have witnessed different historical events,

which they have visited to tweet about them and inform modern people what

were the causes of these events and what consequences they have left to modern

world. For example, my students have tweeted from Europe shortly after the

Crusades, they have visited court of Byzantine emperor Justinian I, they have

traveled to Ancient Egypt and Mesopotamia to tweet about the most important

cultural achievements of these civilizations.

bilde_blogam_5

However, the use of social media in learning process is not a goal for itself. For

me it is simple and effective way how I can make curriculum more attractive for

my students and develop important skills for them. Using social media students

learn more productively because learning outcomes are based on their personal

experience. It means that even without direct instructions from teacher, students

know what they have to do to obtain desired learning outcomes.

 

What are the good news about social media – you can use them even without

internet connection and computers (in my case – I don’t have any in my

classroom). But I use the Facebook and Twitter anyway, just on a paper. Students

recognize it and know how to use it (language, requirements and so on), and the

effect on their learning motivation is the same.

bilde_blogam_4

 

Advertisements

ATGRIEZENISKĀ SAITE

Gandrīz vai likumsakarīgas nejaušības dēļ gada pēdējās nedēļās vairāk nekā citkārt ir sanācis aizdomāties, kas ar manu ierindnieka dzīvi ir noticis pēdējo četru un mazliet vairāk gadu laikā, kopš esmu attapies skolotāja ādā; kas ir tās mācības, ko es varu uzrādīt kā lietiskos pierādījumus jēdzīgi vadītai dzīvošanai; un kas ir tas sausais atlikums, kas ir palicis pāri no cilvēkiem, ar kuriem man šajā laikā ir sanācis pabūt pa ceļam.

KĻŪDĪTIES LABOJUMAM

Pirms četriem gadiem, uzsākot skolotāja gaitas, manī nebija ne drosmes, ne pārliecības muskulatūras, kur nu vēl nojautas, cik svarīgs var izrādīties arī viena cilvēka spēka pielikšanas punkts, cenšoties izmainīt pasauli un ietekmēt citu cilvēku dzīves izjūtu. Man bija tikai aptuvena vīzija, ko es vēlos paveikt, mācoties kopā ar saviem skolēniem, un vēl aptuvenāks priekšstats par to, kā tieši es šo aptuveno plānu varēšu īstenot. Taču vienu es zināju skaidri (un apzinos vēl joprojām) – manī ir milzīga ticība tam, ka mēs katrs esam ko vērti un reizēm labu lietu notikšanai ir vajadzīgs viens vienīgs “kāds”, kurš mūs īstajā brīdī pagrūž uz priekšu un iekustina, iedvesmo un pats no sevis (bez iepriekšēja aicinājuma) notic mūsu varēšanai.

Alberts Einšteins ir teicis, ka “cilvēks, kurš nekad nav kļūdījies, nekad neko nav mēģinājis.” Un pēc vairāk nekā četriem skolā pavadītiem gadiem es ticu līdz kaulam tam, ka viņš būs zinājis, par ko ir runājis. Esmu milzīgu pateicību parādā saviem skolēniem, kuri manī ir iedēstījuši avantūrista – darītāja gēnu, kuri ir ļāvuši man riskēt un mēģināt, kuri reizēm ir pievēruši acis uz neveiksmēm vai bijuši skarbi savā attieksmē pret maniem centieniem pacietīgas nogaidīšanas vietā vienkārši paņemt un izdarīt. Tā ir bijusi spēcinoša pieredze un nemitīgs kļūdu pieļaušanas – analīzes maratons, kas ir ļāvis apzināties, cik daudz var paveikt tad, ja fizisko muskuļu vietā izdodas sataustīt arī tos, kas tiek pieslēgti drosmes un pārliecības elektrībai.

TIKAI NEBAIDIES – MAN ARĪ IR BAIL

Dzīve, arī tad, ja to sašķērē sīksīkos gabalos, ir pilna ar bailēm. Bailes ir tad, kad mēs pirmo reizi atzīstamies mīlestībā; bailes ir klātesošas, kad mēs pirmo reizi atvadāmies “līdz nāve mūs šķirs”; un bailes reizēm šķiet viss, uz ko mēs paši esam spējīgi. Mūs pārņem bailes, kad ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību vai bezdarbību un “vienreiz par visām reizēm” jākļūst pieaugušiem; mēs netiekam projām no bailēm arī tad, kad mums ir jābūt atklātiem un vairs nevaram atļauties glaudīt pa spalvai visus tāpēc vien, ka tā dzīvot ir mierīgāk. Taču gudri prāti saka, ka “viss, ko tu jebkad esi vēlējies, atrodas bailēm otrā pusē”. Tāpēc viena no vērtīgākajām mācībām, ko četru skolā pavadīto gadu laikā man ir snieguši skolēni, ir rodama prasmē tikt galā ar bailēm un vienmēr atrast veidu, kā es pats ar saviem spēkiem vai citu atbalstu varu pārkāpt žogam, ko bailes kā smagi dzelzsbetona kluči ir uzcēluši starp manu pārliecību un tieši man atvēlēto iespēju piedzīvot vairāk.

Ļoti priecājos, ka arī skolā sastaptie jaunieši sarunās par savas dzīves perspektīvu ir sākuši izmantot tādus apzīmējumus, kā sevis izaicināšana, mērķu sasniegšana un izkāpšana no komforta zonas. Jo es zinu, ka viņi saprot, par ko šajās šķietami metafiziskajās frāzēs patiesībā ir runa. Turklāt, atceroties mūsu kopīgās mācīšanās sākumu, es vēl vairāk priecājos par iznākumu – no situācijas, kur cilvēks cilvēkam ir lielākās bailes, mēs esam kļuvuši par komforta zonu ar iespēju baidīties, kā būs tad, kad paši no tās atkal izkāpsim. Taču cīņa ar bailēm – tā ir iespēja labāk saprast(ies) ar sevi, palīdzēt citiem iepazīt sevi un izdarīt vairāk.

DARĪT NEVAR NEDARĪT

Man ir grūti spriest, vai tā ir tirgus ekonomikas blakne vai modernās sabiedrības lētticība, taču mēs dzīvojam laikmetā, kur tukšas, daiļskanīgas frāzes bieži vien izrādās vairāk vērtas, nekā konkrētu rīcību apliecinoši pierādījumi (kaut vai kļūdaina, bet darīšana). Arī man, esot izglītības sistēmas dalībniekam, nereti ir nācies dzirdēt publiskus paziņojumus par cilvēces domāšanas paradigmas maiņu un intelektuālā apvērsuma īstenošanu, tūlīt pat un uz vietas. Taču vārdiem tikai retos izņēmuma gadījumos ir sekojis konkrētā rīcībā sakņots iznākums. 

Vērojot skolēnus mācību darbībā un pavadot laiku ar viņiem ilgstošās sarunās, esmu sapratis, cik svarīgi vienmēr ir runāt par lietu un dzīvot tā, lai tas, ko tu saki, vienmēr saietu kopā ar to, ko tu dari. Un otrādāk. Turklāt tiem, kuri netic un meklē personīgu izdevīgumu katrā dzīves situācijā, der atcerēties Gabriela Garsijas Markesa reiz sacīto: “Neviens tevi neatcerēsies tikai par tavām domām.” Darbi ir tie, kas mums palīdz saprast citu sacītā jēgu, un atstāj viegli sazīmējamus pēdu nospiedumus arī šķietami tukšā eksistences laukā. Kas attiecas uz mani pašu – tagad dzīvoju ar sajūtu, ka simtiem pēdu mani ir piestaigājušas, un uz brīdi nav labākas sajūtas par šo.

AR VĀRDIEM ZEM ĀDAS

Cik es sevi atceros, man vienmēr ir bijis svarīgi, lai cilvēki, ar kuriem man ir iznākusi darīšana, nebaidītos izrādīt emocijas un atklāti runātu par savām sajūtām. Mani pašu ieskaitot. Tāpēc arī skolēniem, pus pa jokam, kādreiz esmu teicis, ka “valoda ir akmens laikmeta izgudrojums, un es nesaprotu, kāpēc mēs to izmantojam tik reti”. Tieši tāpēc es ļoti (varbūt pat vairāk par visu) novērtēju laiku, kas izgājušo gadu laikā skolā ir pavadīts sarunās. Esmu bezgala pateicīgs skolēniem par uzticēšanos, drosmi būt atklātiem un runāties ar mani par visu, kas ir ienācis prātā. “Sarunas par visu”, šķiet, varētu būt piemērotākais apzīmējums visam tam, kas šo gadu laikā ir noticis vēstures kabinetā. Jo mācīšanās un nemitīga sevis izaicināšana, ar ko tur augšā esam nodarbojušies, – tā pati saruna vien bijusi, tikai pa savam.

KĻŪT PAŠAM PAR SEVI

Droši vien arī es varu pievienoties visiem tiem, kuri saka, ka skolotāja arods ir tas, kuram piederīgie nekad nenoveco, jo skolēni vienmēr liek justies jaunam. Taču vēl vairāk es pievienotos tiem, kuri teiktu, ka būt par skolotāju nozīmē sevi pakļaut nepārejoši nostaļģiskam priekam. Jo tu skaties uz jauniešiem sev apkārt un klusi pie sevis priecājies, cik daudz iespēju, varēšanu un izdošanos viņiem vēl ir palicis priekšā un cik ļoti viņi nevarēs apstāties!

Un, jā, man šķiet, ka pēc šiem gadiem es vairāk nekā iepriekš zinu un saprotu, kā tas ir – būt labam skolotājam, un arī to (kas izrādās vēl svarīgāk) – kā būt labākam cilvēkam! Par vienu platu soli tuvāk tam, ko Frīdrihs Nīče būs domājis, mūs visus aicinot: “Kļūsti par to, kas tu esi!”

 

 

 

mājās iešana

Gads teju teju aizslēdzas ciet, un laika atliek vien tik daudz, lai savilktu galus kopā, saliktu pēdējos liesos punktus uz “i” un sarakstītu atskaites – par visu, kas šogad ir sastrādāts, un visu to, kas piespiedu kārtā tiek pārnests uz nākamo un kodēts kā OBLIGĀTS. Šis gads paliek aizaudzis – ar darbiem un domām, un cilvēkiem, visam pa vidu. Un es apņemos izravēt.

PIE SEVIS IR JĀPĀRNĀK. 

Mūsu Jaunais būs piepumpēts. Pilns ar spēku un rīcību, kurai būs skaidri saprotama, iztālēm (gabalu gabaliem) nolasāma doma. Mēs vairs nevaram atļauties spēlēties ar tiem, kuri izvēlas darīt darīšanas pēc, un tikai tāpēc, ka kāds viņiem to pieprasa un kādam tas ir pienākums. Mūsu Jaunais būs piepumpēts. Ar cilvēkiem, kuri mūs būs pelnījuši, nevis izsolē laimējuši; ar darbiem, kas sagādās prieku un gandarījumu, un vēlreiz no jauna apliecinās, ka šī klaustrofobiskā sajūta “neviens nevienam nepieder” ir tikai pārpratums, nevis stratēģiskā aprēķina kļūda. Mūsu Jaunais būs piepumpēts. Un spēku samērs būs līdzsvarots, kā savienotie trauki – cik mēs uz citiem izdosim, tik pie mums atpakaļ atnāks. Un nekā citādāk. Jo pietiek mums mētāties, šķiesties uz visiem, kuri pa ceļam pagadās. Pietiks, ja sevi kā kapeikas iztērēsim tikai uz tiem, kuri mums atgadās.

VAJAG PALIKT BEZ GALVAS.

Mūsu Jaunais būs atbrīvots. Mēs nojauksim sienas, norausim jumtus un izcelsim pamatus. Atmests būs liekais, kā rūsas krevele no tērauda virsmas – nokasīts. Mums vajag vairāk telpas elpošanai un garāku distanci skrējienam. Vajag atkāpties, lai redzētu, cik tuvu kāds mums ir pienācis. Mūsu Jaunais būs atbrīvots. Kails kā miesa bez šaubām. Šaubas būs pirmā galva, kas aizripos. Un tad – visas pārējās. Tiks pieņemti lēmumi, kas izmainīs pasauli. Ja ne to, kas mums kopīga, tad zem paroles noslēgto – pavisam noteikti. Un mēs kļūsim par citu pieņemto lēmumu galveno iemeslu. Jo tikai tā var uzturēt dabisko kārtību. Kustība nav pašsaprotama, tā ir atkarīga no vietas, kur iezīmējam spēka pielikšanas punktu. Mūsu Jaunais būs atbrīvots. Mēs kļūsim par darbību parādniekiem pasaulē, kas turpinās gaidīt un izlikties, ka lietas te notiek pašas no sevis, un vienaldzību piesegs ar frāzēm “es nezināju”.

JO TU ESI LAPSA.

Mūsu Jaunais būs pieķēries. Mēs būsim atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Un prasīsim atbildību no tiem, kuri neplānotā kārtā ir pieradinājuši arī mūs. Būs vairāk divpusēja izdevīguma, un mazāk cauru zeķu, kurās tiks bērti graudi cerībā, ka tie paliks un neizmirks. Mūsu Jaunais būs pieķēries. Mēs sarausim krampjos tos, kuriem arvien vēl izdodas apliecināt savu svarīgumu, un plēsīsim nost tos, kas ir kļuvuši lieki. Mēs savāksim sevi kopā, no lauskām, no pelniem un pelavām. Un radīsim cilvēkus, bez kuriem dzīvot ir iespējams, bet bez kuriem to negribas. Mūsu Jaunais būs pieķēries. Un mēs kā zeltrači iziesim laukos, lai aizraktos. Svarīgais nekad nav virspusē, tas izkrīt nogulsnēs.

MĀLS SMARŽO PĒC CERIŅIEM. 

Mūsu Jaunais būs pieskāries. Mēs paši bruģēsim ceļu un izliksim pieturzīmes, kurām pakļauties. Mēs paši būsim ātrums un ātruma ierobežojums. Mums būs vajadzīgs grūdiens, lai mēs pagrūstu citus un ļautu arī viņiem ieraudzīt sevi. Mēs būsim mugura, pret kuru atspiesties, un pleci, uz kuriem droši var pakāpties. Jo zvaigznes no otrā stāva izskatās tuvākas. Mūsu Jaunais būs pieskāries. Mēs būsim iedvesmas elpa nespējnieku iztukšotās plaušās un svaiga gaisa malks telpās, kas dvako pēc samierināšanās. Ja mēs nevaram atmest sevi, varam to pārveidot. Kā mālu – mīcīt un pārmīcīt, līdz iegūstam savu dabisko stāvokli. Un tad “lai iesper zibens, gaudo suns” – mums par sevi nebūs jākaunas. Jo kauns bez iemesla – tā būs otrā galva, kas aizripos.

bailēm jābūt baidīties

“Latviešiem – nezinu, vai tas nāk no komunistu vai klaušu laikiem – ir instinktīva pretestība pret izcilības jēdzienu [izcēlums – mans]. Te nevar vainot valdību, te mums pašiem sevi jāvaino, ka ir ieaudzināts: stāvi pie ratiem, esi mierīgs, nebāz degunu. Tas nāk no apspiestības laikiem, kad bija mierīgāk nelēkt kungiem acīs – vai tevi nopērs, aizsūtīs uz Sibīriju, atlaidīs no darba vai neļaus studēt. (..) Mums būtu jau no maziem zīdaiņiem jākultivē ekselences ideja, atbalsts un konstruktīva slavēšana.” /Vaira Vīķe Freiberga, žurnāls “IR”, nr. 51/52./

Mācību semestra noslēgums skolā ir stipri interesants laiks (gan tiem, kuri māca, gan tiem, kuri mācās). Beidzamo pārbaudes darbu labošana un semestra vērtējumu izlikšana gadu no gada noslēdzas ar pārdomām par izcilības jēdziena vietu Latvijas izglītības sistēmā. Un šķietami retorisku jautājumu par to, kāpēc izcila darīšana (tāpat kā pirms desmit, divdesmit gadiem) joprojām ir izņēmuma gadījums, nevis apziņā iesakņota likumsakarība. Rodas iespaids, ka Latvijas skolu sistēmas pamatos ir iekodēta samierināšanās ar viduvējību, rezultātu, kas tikai nedaudz pārsniedz valstī noteikto iztikas minimumu un nodrošina labi ja dzīvības vilkšanai nepieciešamo funkciju izpildi, bet neko vairāk. Lai gan mēs zinām, ka “vairāk” – tas ir viens no galvenajiem tirgus ekonomikas dzinējspēkiem.

Tuvojoties semestra noslēgumam, skolu sienās arvien biežāk saklausāmas frāzes un izteikumi, kas izrādītos liktenīgi ikvienam sevi cienošam uzņēmējam: “man jau galvenais, ka tik ir sekmīga atzīme!”, “fūūūū, man vismaz ir četrinieks!”, “tur jau visiem ir zemi vērtējumi…”, “nu labi – četrinieks tev būs Ziemassvētku dāvana!” u.c. Izklausās pēc nepārprotama trauksmes signāla, ka ar pastāvošo sistēmu kaut kas nav kārtībā, taču izskatās, ka mūsu kolektīvā apziņa (līdzīgi kā Maxima traģēdijas sakarā) apliecina izcilu spēju samierināties un ignorēt skaidri saskatāmas sistēmas vājuma pazīmes. Taču, domājot par skolēniem, kas pavisam drīz kļūs par darba tirgus dalībniekiem un Latvijas kopīgās nākotnes kūrētājiem, jautājums par vienkāršas sekmības un izcilības savstarpējo saistību vairs nav retorisks: vai sekmība, kāda pašreiz tiek akceptēta Latvijas skolu sistēmā, vēlāk izrādās kaut nedaudz samērojama ar to sekmību, kādu no skolu absolventiem pieprasa darba tirgus likumi un pieņēmumi. Baidos, ka ne.

Skaidra lieta, ka visi skolēni vienlaikus nebūs matemātiķi, fiziķi vai valodnieki, arī vēsturnieki ne, lai gan katrs no viņiem to varētu (ja vien gribētu). Vēl skaidrāk ir tas, ka skolas mērķis ir palīdzēt katram skolēnam atrast savu vietu pasaulē, savu dzīves iespēju būt izcilam kaut vienā no jomām, kas jau šobrīd ir pasludinātas par darboties spējīgām vai vēl ir tikai tapšanas stadijā par tādām kļūt. Taču, vai tāpēc man kā topošo biologu, uzņēmēju, žurnālistu vai sporta treneru vēstures skolotājam būtu jāsamierinās ar skolēnu viduvēju sniegumu savā mācību priekšmetā? Jo vismaz mana personīgā pieredze liecina, ka prasības pēc maksimālas kvalitātes, plašāka redzējuma, stratēģiskās domāšanas un radošas pieejas – tas nav kāda atsevišķa mācību priekšmeta, bet gan dzīves jautājums.

Tāpēc skolai ir jākļūst par saturiski piepildītu telpu (dīvaini, ka tas vēl nav noticis), kur ikviens jaunietis iegūst dzīves garšu un iemanto amata meistaram tik svarīgo “es zinu drēbi” sajūtu. No veselīgas un konkurētspējīgas sabiedrības attīstības viedokļa tas ir kritiski svarīgi, lai dzīvē, nonākot profesionālās darba vai jebkādās cilvēciskās attiecībās, viņi zinātu, ko tas nozīmē – paveikt uzticētos darba uzdevumus līdz galam; uzņemties atbildību par savu sniegumu un palīdzēt būt izciliem arī citiem; būt par iedvesmas un motivācijas piemēru; pārsteigt pasauli un radīt ko tādu, ko mēs visi jau sen bijām pelnījuši. Un tas ir iespējams vienīgi tad, ja skola iekšēju diskusiju un kolektīvas vienošanās ceļā kāpina savu kvalitātes latiņu un nepieļauj samierināšanos (ne skolēnu, ne skolotāju vidū) ar viduvēju, pašpietiekamas kvalitātes standartiem atbilstošu darbību un rezultātiem.

Īpaši pēdējā laikā ar skolēniem biežāk sanācis runāt par to, ko nozīmē būt dzīves veiksmīgam cilvēkam un ka sekmība – tā ir tikai maza, varbūt pat mikroskopiska daļiņa no visām ikdienas prasībām, kuras par saistošām mums nosaka dzīve ar vai bez mūsu tiešas piekrišanas. Un, ka tas ir muļķīgi, lai neteiktu noziedzīgi, pret sevi un pasauli – paveikt kaut ko puskājā, lai gan ir skaidri zināms, ka mēs varam daudz “augstāk, tālāk, stiprāk”. Pasaulei pietiek viduvēju cilvēku, kas aizpilda tukšumus tā īsti nemaz nezinot, neprotot un nesaprotot, kas viņi ir un kas viņiem pienākas. Jo dzīves veiksmīgs cilvēks ir kaut kas daudz vairāk par knapi izvilktu sekmību itin visos mācību priekšmetos, tikai ne dzīves iecerētajos (ja vien mums pašiem līdz galam ir skaidrs, kādas tad ir mūsu dzīves lielās ieceres).

Droši vien skolotājiem ar daudzu gadu pieredzi skolas lietās ir pamatīgs arsenāls dažādu metožu un profesionālo paņēmienu, kas tiek likts lietā, lai motivētu skolēnus paveikt arī to, kas sākotnēji šķiet absolūti neiespējams. Taču ļoti bieži pietiek ar vienkāršu sarunu. Vismaz es mēdzu runāties un atgādināt, ka “galvenais atskaites punkts itin visā, ko tu dari, esi tu pats. Tu to nedari man, šim kabinetam vai šīs skolas četrām sienām. Tu to dari pats sev, lai parādītu un pierādītu, cik daudz tu vari un cik ļoti tev sanāk. Tāpēc rezultātam ir jābūt tādam, ko tu gribētu paņemt sev līdzi, skriet pa skolas (un ārpus skolas) gaiteņiem, atraut vaļā ikviena kabineta durvis un, sitot sev pa krūtīm, skaļi kliegt: “Redzi?! ES to paveicu! Un es LEPOJOS ar sevi!” Un tas nostrādā. Tieši tāpēc, ka tu pats kļūsti par galveno ievades (in-put) un izvades (out-put) punktu izglītošanās procesā. Un dzīvei tomēr piestāvošas ir darītāju, nevis vērotāju birkas!

Lai mums visiem kopā (un katram pa vienam) vienmēr izdodas būt dzīves veiksmīgiem, ne tikai sekmīgiem!

trying_to_be_excellent_mouse_mats-rf6792ace6e4446c0b66f61e6257ff41e_x74vi_8byvr_324

avots: www.zazzle.com/famous+quotations+mousepads (30. 12. 2013)